1956.gada 14.augustā Jēkabpils rajona laikrakstā “Padomju Daugava” parādījās ziņa, kas tolaik, iespējams, nešķita vēsturiska: “Ar 1. septembri rajona pionieru namā sāk darboties Jēkabpils bērnu sporta skola. Nodarbības notiks divos sporta veidos: vieglatlētikas un volejbola…”
Tikai dažas rindkopas laikrakstā. Divi sporta veidi. Sākums stāstam, kas turpinās jau septiņdesmit gadus. Tā laika valoda šodien skan svešādi. Tika runāts par pasaules rekordu iekarošanu, sporta klasēm un stingri noteiktiem rezultātiem, taču starp šiem vārdiem bija kāda doma, kas septiņās desmitgadēs savu nozīmi nav zaudējusi – bērnu sporta skolai ir liela loma, tikai tās nozīmi nevar izmērīt vienīgi rekordos. Var saskaitīt audzēkņus, trenerus, sacensības, medaļas, čempionu titulus un absolventus, var izsekot, kā no diviem sporta veidiem izaugusi skola ar sešām profesionālās ievirzes sporta izglītības programmām, taču ar skaitļiem vien nepietiek, lai izstāstītu septiņus gadu desmitus.
Sporta skola sākas daudz agrāk par pirmo medaļu – brīdī, kad bērns pirmo reizi pārkāpj sporta zāles, stadiona vai laukuma slieksni, vēl nezinot, vai šī būs tikai viena pēcpusdiena vai vieta, kurā paies liela daļa viņa bērnības.
Tālajā 1956. gadā tādi bija pirmie Jēkabpils bērnu sporta skolas audzēkņi. Pēc gada viņu bija jau ap astoņdesmit, vēlāk – simti. Vienas paaudzes aizgāja, nākamās ieņēma to vietu, mainījās sporta veidi, treniņu metodes un sporta bāzes, prasības un iespējas.
Mainījās valsts, skolas nosaukums un tās vieta izglītības sistēmā, bet bērni turpināja nākt, un viņus sagaidīja treneri. Daži no šiem bērniem kļuva par čempioniem un rekordistiem, pārstāvēja Latviju, bet vēl citi pēc gadiem atvēra tās pašas sporta zāles durvis jau citā lomā – lai paši kļūtu par treneriem. Daudzi sportista gaitas vairs neturpināja, taču arī viņi no sporta skolas aiznesa līdzi to, ko nevar ierakstīt sacensību protokolā – disciplīnu, neatlaidību, atbildību, komandas sajūtu un spēju arī dzīvē pēc zaudējuma mēģināt vēlreiz.
Arī šodien pa sporta zāles durvīm ienāk bērns vai jaunietis, kurš vēl nezina, cik daudz reižu būs jāatkārto viena un tā pati kustība, cik rūgts var būt zaudējums un vai reiz viņš kļūs par čempionu. Viņš vienkārši atnāk trenēties. Bērns no tālā 1956.gada un šodienas jaunietis pieder diviem dažādiem gadsimtiem, taču viņi abi ir daļa no Jēkabpils Sporta skolas. Arī turpmāk mainīsies paaudzes, treneri, rekordi, būs jaunas uzvaras un zaudējumi, bet bērni turpinās nākt un, kamēr viņi nāks trenēties, Jēkabpils Sporta skolas stāsts turpināsies!
Šie septiņi gadu desmiti nebūtu iespējami bez mūsu audzēkņiem un viņu ģimenēm, bez darbiniekiem un ikviena, kurš gadu gaitā ir bijis skolai līdzās. Paldies, ka esat daļa no Jēkabpils Sporta skolas!
Sveicam skaistajā jubilejā! Sveicam jaunam posmam iesākoties!
Jubilejas gadā mūsu septiņdesmit gadu stāsts ieguvis arī savu skanējumu – tapusi Jēkabpils Sporta skolas spēka dziesma “Spēks mūsos jau mīt”. Tā ir par ticību sev, draudzību, darbu un drosmi, par kopā būšanu un vērtībām, ko sporta skola palīdz veidot un kas paliek ar cilvēku arī tad, kad sporta skolas gadi jau aiz muguras.
''SPĒKS MŪSOS JAU MĪT !'' https://www.jekabpilssportaskola.lv/lv/speka-dziesma/
Ilona Žurila, izglītības metodiķe